Uzrunas locījumi gramatikā un valodas praksē

Latviešu valodā vērojama liela uzrunas formu dažādība – gan vīriešu un sieviešu personvārdiem, gan dažādiem uz cilvēku attiecināmiem vārdiem (piem., tēvs, brālis, māte, māsa), kā arī to deminutīviem šai funkcijā tiek lietots vokatīvs, nominatīvs un pat akuzatīvs. Lai gan latviešu gramatikās šī daudzveidība vismaz daļēji tiek atspoguļota, tomēr līdz šim pietrūcis plašāka uzrunas formu lietojuma izvērtējuma normatīvā aspektā. Valodas lietotājiem tas ir ļoti svarīgi, jo ikdienā ikviens sastopas ar sava vārda, uzvārda, radniecības apzīmējuma, profesijas vai amata, kā arī sociālā statusa nosaukuma uzrunu ne tikai runātos, bet arī rakstītos tekstos. Nereti vīriešu personvārdiem vokatīva vietā tiek lietots nominatīvs, savukārt sieviešu personvārdiem vokatīvs iederīgāka nominatīva vietā. Raksts veltīts šo jautājumu analīzei, pārskatot uzrunas formu aprakstu latviešu gramatikās, kā arī esošo un vēlamo lietojumu valodas praksē. Uzrunas formu apskats balstīts uz personvārdu un cilvēku nosaukumu analīzi, jo tieši šie lietvārdi ir galvenie saziņas procesā, ar tiem cilvēki uzrunā viens otru.